LBN 200-21 Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs

Punkta Nr.

LBN 200-21 (citāts)

Skaidrojums

LBN 200-21 1.punkts nosaka šī būvnormatīva piemērošanas galveno tvērumu, taču vēršam uzmanību, ka LBN 200-21 1. punkts ir lasāms kopā ar visa būvnormatīva saturu, tajā skaitā ar 176. un 177. punktu saskaņā ar kuriem šo būvnormatīvu piemēro arī transportbūvju (atsevišķu inženierbūvju) projektēšanā.

Publicēts 18.03.2025.

LBN 200-21 2.punkts nosaka izņēmumus jeb nosauc tos objektus uz kuriem neattiecās šajā būvnormatīvā noteiktās minimālās tehniskās prasības pat tad, ja objekts ir ēka, piemēram, nojume. Šajā regulējumā norāde uz nojumēm ir lasāma kopā ar attiecīgajā teikuma daļā ietverto norādi uz būves (tajā skaitā ēkas, tajā skaitā nojumes) izmēru – “mazizmēra”. Ekonomikas ministrijas ieskatā ēka, tajā skaitā nojume, par “mazizmēra” ēku ir uzskatāma tikai tad, ja tā nav lielāka par “mazēkas” definīcijā noteiktajiem apjomiem, proti, tā ir “vienstāva ēka, kuras apbūves laukums nav lielāks par 25 m²” [Skatīt Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumu Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi” (turpmāk – Vispārīgo būvnoteikumu)  2.2.apakšpunktu]. Savukārt, par Vispārīgajos būvnoteikumos (2.2.apakšpunktā  un  1.pielikuma 2.1.1.apakšpunktā) ietverto vārdu “vienstāva” nozīmi, paskaidrojam, ka attiecīgajos punktos šis vārds lietots ar nozīmi, ka ēkai ir viens stāvs (viens virszemes stāvs vai viens pazemes stāvs).

Apkopojot minēto, ir secināms, ka saskaņā ar LBN 200-21 2.punktu šajā būvnormatīvā noteiktās minimālās tehniskās prasības nav piemērojamas nojumei – nojumes konstruktīvā risinājuma ēkai ar vienu stāvu un apbūves laukumu līdz 25m², proti nojumes ēkai, kurai ir tikai viena telpa – mazizmēra ārtelpa.

Publicēts 18.03.2025.

Kā nosaka ēkas stāvu skaitu, ja šo jautājumu regulē gan LBN, gan pašvaldības teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi (TIAN)?

Par minēto jautājumu Ekonomikas ministrija, viedokli saskaņojot arī ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju, informē, ka ministriju ieskatā un arī tiesu praksē [sk. Augstākās tiesas 11.04.2024. spriedumu Nr. A420225721 (SKA-150/2024)] ir norādīts, ka TIAN un LBN regulējums ir piemērojams līdztekus. Proti, konkrētajam risinājumam ir jāatbilst abiem regulējumiem vienlaicīgi.

Papildus informējam, ka nosakot būves grupu (t.i., piemērojot Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumu Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi” 1. pielikumu) un būves datus norādot Būvniecības informācijas sistēmā, kā stāvu skaits ir jāpieņem tas, kādu paredz LBN regulējums, savukārt, nepārprotamības dēļ dokumentācijā papildus (blakus) būtu norādāms arī tas stāvu skaits, kāds izriet no TIAN regulējuma. Stāvu skaits, kāds izriet no TIAN regulējuma, ir attiecināms tikai TIAN regulējuma ietvarā.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

1Augstākās tiesas 11.04.2024. spriedums Nr. A420225721 (SKA-150/2024).

“Lai arī Būvniecības likuma un Teritorijas attīstības plānošanas likuma mērķi ir savstarpēji cieši saistīti, tomēr uz šo likumu pamata izdoto normatīvo aktu – Ministru kabineta 2021. gada 19. oktobra noteikumu Nr. 693 "Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21" un Mārupes novada domes 2013. gada 18. jūnija saistošo noteikumu Nr. 11 "Mārupes teritorijas plānojums 2014.–2026.gadam. Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa." – mērķi nesakrīt. Tādēļ abos šajos normatīvajos aktos ietvertais regulējums attiecībā uz to, kas ir uzskatāms par jumta stāvu un kā nosakāms ēkas kopējais stāvu skaits, tikai šķietami veido tiesību normu kolīziju un ir piemērojams līdztekus.” 

Publicēts 15.04.2025.

Ēkas apbūves laukumu aprēķina atbilstoši ēkas lielākā ārējā apsegtā perimetra laukuma projekcijai 1. stāva sienu līmenī, summējot:

13.1. laukumu zem ēkas;

13.2. laukumu zem ēkas daļas, kas izvietota uz kolonnām;

13.3. caurbrauktuves laukumu zem ēkas;

13.4. laukumu zem ēkai piebūvētas nojumes, lieveņa, terases, ārējām kāpnēm, pandusa, lokālās uzbrauktuves un tamlīdzīgām ēkas daļām.

Kā nosaka ēkas apbūves laukumu, ja šo jautājumu regulē gan LBN, gan pašvaldības teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi (TIAN) ?

LBN 200-21 13. un 14. punkts nosaka kārtību apbūves laukuma noteikšanai. Ja arī TIAN ar definīciju vai savādākā veidā definē vai nosaka apbūves laukuma aprēķina metodiku un attiecīgi TIAN metodikai noteikto apbūves laukumu šie noteikumi izmanto kā instrumentu TIAN citu saistīto prasību definēšanā, tad konkrētajam risinājumam ir jāatbilst abiem regulējumiem vienlaicīgi (skatīt skaidrojumu šī būvnormatīva 9.punkta skaidrojumu par stāvu skaita noteikšanu). Tas nozīmē, ka aprēķinot apbūves blīvumu un apbūves intensitāti (piemērojot Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” 7.1.apakšnodaļu) u.c. Ministri kabineta noteikumu līmeņa normatīvos aktus, kā arī datus norādot Būvniecības informācijas sistēmā, kā apbūves laukums ir jānorāda tas, kādu paredz LBN regulējums. Savukārt, nepārprotamības dēļ dokumentācijā papildus būtu norādāms arī tas apbūves laukums, kāds izriet no TIAN regulējuma. Apbūves laukums, kāds izriet no TIAN regulējuma, ir attiecināms tikai TIAN regulējuma ietvarā.

Ja TIAN tikai definē apbūves laukumu, bet to neizmanto kā instrumentu TIAN citu saistīto prasību definēšanā, tad apbūves laukuma definēšana gan TIAN, gan LBN ir tiesību normu kolīzijas situācija. Šādā gadījumā visās situācijās un visās jomās ir piemērojams regulējums ar augstāku juridisko spēku¹, proti, LBN.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

¹ Skatīt Administratīvā procesa likuma 15.panta otrajā daļā noteikto normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju un sestajā daļā noteikto, ka “[j]a konstatē pretrunu starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks”, proti, LBN, nevis TIAN. Līdzīgu regulējumu nosaka arī Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta sestās daļas 1.punkts.

Publicēts 15.04.2025.

63.

Attiecīgās prasības ilustratīvs piemērs.

Šīs prasības mērķis ir nodrošināt kāpņu un slīpu virsmu vietās attiecīgās vides ērtāku lietošanu cilvēkiem ar redzes traucējumiem – t.i. attiecīgās sabiedrības grupas vides pieejamību jeb piekļūstamību un drošāku lietošanu.

Ar vārdiem “stāva pārseguma līmenī” ir jāsaprot, ka LBN 200‑21 63. punktā noteiktā prasība kāpņu telpu gadījumā ir attiecināma tikai uz vietām stāva līmenī (zemāk attēlā ar zaļu). LBN 200‑21 63. punktā noteiktā prasība neattiecās uz kāpņu telpu kāpņu laukumiņiem starpstāvu līmenī (zemāk attēlā ar sarkanu).

LBN 200-21 63. punkts nosaka obligātu prasību margas turpinājuma garumam (vismaz 30 cm) no pirmā vai pēdējā pakāpiena uz vienu vai otru pusi. LBN 200-21 63. punkts nenosaka obligātu prasību margu turpināt tikai un vienīgi tajā pašā virzienā, kurā ir kāpņu laids. Tas nozīmē, ka margas turpinājums (zemāk attēlā ar zaļu) var arī mainīt virzienu, būt izliekts, utt.

Papildus ar piemēru paskaidrojam, ka arī šāds (attēlā zemāk) margu roktura virziena maiņas risinājums (bez pārtraukuma) atbilst LBN 200‑21 63. punktā noteiktajām prasībām.

Ņemot vērā jautājuma saistību ar evakuācijas ceļu minimālo platumu, papildus paskaidrojam, ka kontekstā ar termina “brīvais platums” lietojumu savstarpēji ir saistīti:

- Ministru kabineta 2021. gada 19. oktobra noteikumu Nr. 693 “Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21” 71., 72., 75., 83. u.c. punkti;

- Latvijas būvnormatīva LBN 201-15 "Būvju ugunsdrošība" 120. un 149.punkts; 

- Ministru kabineta 2016. gada 19. aprīļa noteikumu Nr. 238 “Ugunsdrošības noteikumi” 241. punkts.

 Visos minētajos punktos ar terminu “brīvais platums” ir jāsaprot platums, kas ir bez jebkādiem šķēršļiem.

Durvīm ar drošības aizslēgu ar  horizontālo stieni  (skatīt attēlu zemāk) brīvais platums nozīmē to platumu, kas brīvs arī no paša drošības aizslēga un horizontālā stieņa, jeb brīvais platums ir tas, kas brīvs arī no roktura radīta šķēršļa. 

Durvis ar drošības aizslēgu ar horizontālo stieni.

Durvju shematisks attēls.

Zemāk shematisks attēls attiecīgo durvju atvērtajai pozīcijai.

Durvju (ar drošības aizslēgu ar horizontālo stieni) brīvā platuma attālums attēlā zemāk ir attālums “A”, nevis “B” vai “C”.

Evakuācijas ceļa brīvais platums līdzīgi ir jānosaka arī citās vietās ar cita veida rokturiem, piemēram, kāpņu telpās ar margām un to rokturiem. Īpaši būtiski tas ir tad, ja, piemēram, margas rokturis ir stiprināts pie sienas (kā izvirzījums no sienas līmeņa – zemāk 1. attēls) vai margas rokturis ir ar izvirzījumu attiecībā pret margas vairogu (zemāk 2. attēls), vai pat kombinējot šos gadījumus.

1.attēls                                              2.attēls

Publicēts 02.01.2025.

LBN 200-21 71. punktā noteiktā prasība par durvju brīvo platumu (ne mazāku par 0,9 m) ir attiecināma arī uz viesnīcu numuriņu ieeju platumu, kā arī uz studentu viesnīcu apartamentu ieeju platumu. Attiecīgā prasība par durvju brīvo platumu (LBN 200-21 71. punkts) attiecās uz ikvienu publisko telpu, tajā skaitā, piemēram, sanitārtehnisko telpu, kas atrodas studentu viesnīcas vai viesnīcas numuriņā.

Publicēts 20.03.2025.

Ir jāņem vērā katrā būvnormatīvā noteiktās prasības konteksts un sasniedzamais mērķis.

LBN 200-21 prasības durvju brīvajam platumam publiskajām telpām risina vides pieejamības jomu.

LBN 201-15 prasības durvju brīvajam platumam risina evakuācijas ceļu jeb drošības jomu.

LBN 200-21 71.punts nosaka, ka”[p]ublisku telpu durvju un dzīvokļu izejas durvju brīvo platumu projektē ne mazāku par 0,9 metriem”.  No normas saprotams, ka prasība attiecās uz dzīvokļu izejas durvju brīvo platumu un publisku telpu durvju (nevis tikai izejas durvju) brīvo platumu, tātad uz visām durvīm šajās telpās.
Ja minētajā 71.punktā tās būtu domātas tikai un vienīgi izejas durvis, tad tā būtu noteikts jau pašā redakcijā, proti, redakcijā būtu teikts, ka Publisku telpu izejas durvju un dzīvokļu izejas durvju brīvo platumu projektē ne mazāku par 0,9 metriem. Taču tā tas nav.

Vides pieejamības jomā noteiktā prasība (0.9m) sakrīt ar drošības jomā noteikto prasību, proti,  arī LBN 201-15 149.punkts nosaka, ka “[..]Durvju brīvais platums ir vismaz 0,9 metri.[..]”. 

Var gadīties, ka vienu un to pašu jautājumu (šoreiz – durvju brīvo platumu) vienlaicīgi regulē divu dažādu jomu regulējums. Piemēram, ja durvis ir gan publiskā telpā, gan nodrošina evakuācijas ceļu, tad ir jāizpilda prasības abās jomās – proti, specifiski publiskajām telpām vides pieejamības jomā noteiktās prasības ir jāizpilda un tās netiek koriģētas (mīkstinātas) ar prasībām, kas kā vispārīga norma citā jomā ir attiecināmas uz visu ēku evakuācijas ceļiem no “tehniskajām telpām”.  Pat tad, ja tualetes telpu uzskata par LBN 201-15 149.punktā minēto “tehnisko telpu” vai tā ir paredzēta vienam lietotājam, situācija ir tāda, uz kuru attiecās abu jomu prasības (shēmā zemāk ar sarkanu), līdz ar to ir jāizpilda prasības gan vienā, gan otrā jomā, savukārt tas ir iespējams tikai ar durvju brīvo platumu 0,9m.

No minētā izriet, ka publiskā objektā (degvielas uzpildes stacijā, birojā, viesnīcā u.tml.) tualetes telpa vai sanitārtehniskā telpa ir publiska telpa, kurā ir jānodrošina vides pieejamības prasības (komforts), un tas ir jānodrošina neatkarīgi no tā, cik cilvēki šajā telpā var atrasties. Nav korekti uzskatīt, ka evakuācijas ceļiem minimālās prasības tehniskajām telpām it kā koriģē LBN 200-21 71.punktā specifiski publiskajām telpām noteiktās prasības durvju brīvajam platumam.

Citiem vārdiem sakot, LBN 201-15 149.punkta daļa (“[..][t]ehniskajām telpām, saimniecības telpām un citām būves telpām, kurās var atrasties līdz pieciem būves lietotājiem, durvju brīvo platumu atļauts samazināt līdz 700 mm”) nav attiecināma uz publiskas telpas tualetes  durvīm un publiskas telpas sanitārtehnisko telpu durvīm, tajā skaitā viesnīcā un studentu viesnīcā, degvielas uzpildes stacijā, veikalā, u.tml, pat tad, ja attiecīgā tualetes telpa ir paredzēta līdz pieciem būves lietotājiem. Tas tādēļ, ka publiskajām telpām ir noteikta speciālā norma (LBN 200-21 71.punkts un tas nepieļauj durvju brīvo platumu, kas būtu mazāks par 0.9m).

Papildināts 27.03.2025.

117.

Regulējums noteikts ņemot vērā, ka pēc būtības tā ir vienīgā iespēja cilvēkiem ar ļoti būtiskiem kustību traucējumiem nodrošināt cieņpilnu higiēnu. Tas ir nepieciešams tādēļ, ka daļai cilvēku nepieciešams aprūpētājs un tie nevar izmantot tualeti ierastā vaidā.

Ņemot vērā Ekonomikas ministrijā saņemos jautājumus par LBN 200-21 117. punkta prasības piemērošanu un atkāpēm no tās, paskaidrojam, ka būvnormatīvus piemēro projektējot jaunu būvniecību, novietošanu, inženiertīklu ierīkošanu, pārbūvi, atjaunošanu, konservāciju un restaurāciju [skatīt Būvniecības likuma 9.¹panta otro daļu].

Atjaunojot, pārbūvējot, restaurējot vai konservējot būvi daļēji, būvnormatīvos noteiktās minimālās tehniskās prasības attiecina uz to ēkas daļu kuru skar attiecīgie būvdarbi [skatīt Būvniecības likuma 9.¹panta otrās daļas otro teikumu]. Piemēram, pārbūves gadījumā iepriekš minētais pēc būtības ir dalāms divās daļās – atkarībā no tā, kādā veidā attiecīgā pārbūve skar attiecīgo būvi vai kādu tās daļu. Pārbūves ieceres saistība ar būvnormatīvos noteiktajām minimālajām tehniskajām prasībām var izrietēt no konstruktīvām izmaiņām vai mainoties juridiskiem aspektiem.

1. Konstruktīvas izmaiņas.

Atsevišķas konstrukcijas vai tās daļas fiziskas pārbūves gadījumā būvnormatīvus piemēro ar principu: “to ko pārbūvē, to attiecīgajā daļā pārbūvē tā, lai pēc pārbūves attiecīgā konstrukcija atbilst visu attiecīgo būvnormatīvu visām minimālajām tehniskajām prasībām”.

2. Lietošanas veida maiņa.

Mainoties juridiska rakstura aspektiem, piemēram, mainot telpu grupas vai visas ēkas galveno lietošanas veidu [skatīt Ministru kabineta 2018. gada 12. jūnija noteikumus Nr. 326 “Būvju klasifikācijas noteikumi”], būvnormatīvus piemēro ar principu: “pēc lietošanas veida miņas attiecīgais objekts (visa telpu grupa vai visa ēka) visās būtiskajās jomās atbilst visu būvnormatīvu minimālajām tehniskajām prasībām”. Minētās būtiskās jomas jeb būtiskās būvei izvirzītās prasības nosaka Būvniecības likuma 9.pants un vides pieejamība (t.sk. LBN 200-21 117. punktā noteiktā prasība) ir viena no tām.

Tātad, ja pārbūves iecere nav saistīta ar lietošanas veida maiņu un paredz veidot jaunu (līdz šim neesošu) higiēnas telpu apmeklētājiem un darbiniekiem, tad saskaņā ar LBN 200-21 117. punktu tai ir jābūt ne mazākai par 2,2 x 2,5 m un atbilstošai citām šajā punktā noteiktajām prasībām. Tāda pati situācija ir tad, ja pārbūve nav saistīta ar lietošanas veida maiņu, bet pārbūve paredz jau esošas higiēnas telpas sienu izvietojuma izmaiņas.

Savukārt, ja pārbūves iecere nav saistīta ar lietošanas veida maiņu un pārbūve vai atjaunošana neparedz izmaiņas jau esošas higiēnas telpas sienu izvietojumā, tad LBN 200-21 117. punktā noteiktās prasības par higiēnas telpas minimālo izmēru nav obligātas.

Ja būvniecības iecere ir saistīta ar telpu grupas lietošanas veida maiņu, tad tā ir iespējama tikai tad, ja pēc attiecīgās ieceres objekts (telpu grupa vai visa ēka) izpildīs visas minimālās tehniskās prasības, kas saistītas ar būtiskajām būvei izvirzītajām  prasībām, tajā skaitā vides pieejamības jomā (izpildot arī LBN 200-21 117. punktā noteiktās minimālās tehniskās prasības).

Ņemot vērā jautājumus par atkāpēm no būvnormatīvā noteiktajām prasībām, paskaidrojam, ka Būvniecības likuma 9.¹ panta devītā daļa nosaka iespēju veikt atkāpi no tehniskajām prasībām vides pieejamības jomā, ja atkāpi pamato būvspeciālists. Minētajam pamatojumam ir jābūt noformulētam un iekļautam vai pievienotam pie būvniecības ieceres dokumentācijas. Pamatojuma saturam ir jābūt tādam, lai ikviens cits attiecīgās jomas būvspeciālists bez šaubām pievienotos tam, ka konkrētajā gadījumā atkāpe ir pamatota.

Publicēts 02.01.2025.