LBN 222-15 "Ūdensapgādes būves"

Punkta Nr.

LBN 222-15 punkts (citāts)

Skaidrojums

LBN 222-15 17. punkts un 18. punkts nosaka galvenos kritērijus ugunsdzēsības ūdensapgādes būvju būvniecībā jeb to, kad attiecīgā būve ir jābūvē. Papildus LBN 222-15 18. punkts nosaka atkāpi no 17. punktā noteiktās kārtības jeb to, ka drīkst neierīkojot centralizētu ūdensapgādes sistēmu, ja ārējo ugunsdzēsības ūdensapgādi paredz no atklātām (arī no dabiskām) ūdens tilpnēm vai slēgtiem ūdens rezervuāriem.  LNB 222‑15 17. punkts un 18. punkts nosaka prasības vietām: "[a]pdzīvotās vietās un ražotnēs paredz [..]". Šajā regulējumā vārdi “apdzīvotās vietās” norāda uz prasības attiecināšanu attiecīgajai vietai – apdzīvotajai vietai kopumā, nevis, piemēram, uz prasības attiecināšanu katras individuālās dzīvojamās ēkas būvniecībai. Savukārt vārds “ražotne” regulējumā lietots vispārpieņemtā nozīmē (piemēram, saskaņā ar Latviešu literārās valodas vārdnīcas. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996. tā ir “[s]pecializēta (ražošanas apvienības, uzņēmuma vai nerūpnieciskas organizācijas) juridiski un saimnieciski nepatstāvīga vienība, kas ir teritoriāli nošķirta vai tehnoloģiski atšķirīga un kur noris tiešais ražošanas process.” [https://tezaurs.lv/ra%C5%BEotne].  

Publicēts 28.12.2024.

19.

Ārējo ugunsdzēsības ūdensapgādi var neparedzēt:

19.1. ārpus pašvaldības noteiktās centralizētās ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanas teritorijas atsevišķām daudzdzīvokļu ēku un viensētu grupām, ja tur nav publisku vai ražošanas telpu, kā arī publiskām būvēm, kuru būvapjoms nepārsniedz 1000 m3, ja ne tālāk par 1000 metriem no tām atrodas ūdens ņemšanas vieta;

19.2. pašvaldības noteiktās centralizētās ūdensapgādes pakalpojumu sniegšanas teritorijā atsevišķi esošām mazstāvu dzīvojamām ēkām un savrupmājām, ja ne tālāk par 1000 metriem no tām atrodas ūdens ņemšanas vieta.

LBN 222‑15 19. punkts nosaka dažādus izņēmumus un kritērijus, kas ir jāņem vērā, piemērojot LBN 222-15 17. punkta un 18. punkta regulējumu. Ja neizpildās LBN 222‑15 17. un 18. punktā noteiktie kritēriji (par to, ka ir jāveic ārējās ugunsdzēsības ūdensapgādes būvniecība), tad uz šādu situāciju nav attiecināms LBN 222-15 19. punkta regulējums, jo tas paredz atkāpes tikai no tiem gadījumiem, kad izpildās LBN 222‑15 17. un 18. punktā noteiktie kritēriji. Tātad, LBN 222-15 17., 18. un 19. punkts vienmēr ir lasāms kopsakarībā (skatot visu trīs minēto punktu regulējumu kopā). Nav pieļaujama LBN 222-15 19. punktā noteiktā regulējuma piemērošanā ignorēt tā paša būvnormatīva 17. un 18.punktā noteikto kārtību un attiecīgā regulējuma vietā pieņemt, ka visu ēku būvniecība jebkādos apstākļos un jebkurā vietā ir veicama tikai kopā ar ārējās ugunsdzēsības ūdensapgādes būves būvniecību, bet LBN 222‑15 19. punkts nosaka vienīgās atkāpes no šāda pieņēmuma.

Ekonomikas ministrijas ieskatā viena individuālā dzīvojamā ēka un ar to saistītās palīgēkas (ēkas, kas saskaņā ar Būvju klasifikāciju[2] ir klasificējamas ar kodu “1110” un “1274”) nav uzskatāmas par “apdzīvotu vietu” LNB 222-15 17. punkta regulējuma tvērumā, līdz ar to šāda būvniecība (tajā skaitā novietošana) pati par sevi nenosaka obligātu pienākumu attiecīgo individuālās dzīvojamās ēkas būvniecības ieceri īsteno tikai pēc vai vienlaicīgi ar centralizēta ūdensapgādes sistēmas būvniecību vai slēgtu ūdens rezervuāru būvniecību, vai atklātas ūdens tilpnes ierīkošanu. Līdzīgi arī transformatoru apakšstacijas telpu grupa vai ēka, kas saskaņā ar Būvju klasifikāciju klasificējama ar kodu “1251”, nav uzskatāmas par "ražotni" LNB 222-15 17.punkta regulējuma tvērumā, jo tajā nenoris tiešais ražošanas process, līdz ar to šādas telpu grupas vai ēkas būvniecība (tajā skaitā novietošana) pati par sevi nenosaka pienākumu attiecīgo būvniecības ieceri īsteno tikai pēc vai vienlaicīgi ar centralizēta ūdensapgādes sistēmas būvniecību vai slēgtu ūdens rezervuāru būvniecību, vai atklātas ūdens tilpnes ierīkošanu.

No iepriekš minētā izriet, ka LBN 222-15 17. un 18. punkts (nevis 19. punkts) neuzliek obligātu pienākumu katras individuālās dzīvojamās ēkas un to palīgēku vai transformatora apakšstacijas būvniecību īstenot pēc vai vienlaicīgi ar atklātas ūdens tilpnes un ūdens ņemšanas vietas būvniecību.

Papildus ar piemēriem (skatīt attēlus zemāk) skaidrojam kādas ēkas atbilstoši Būvju klasifikācijai[2] ir klasificējamas kā ēkas ar lietošanas veida kodu – 1251, bet, ņemot vērā, ka vispārpieņemtā šo vārdu nozīmē ēkā nenotiek ražošanas procesi, uz ēku neattiecās:

• LBN 222-15 regulējums, ja ēka atrodas ārpus apdzīvotas vietas vai ražotnes teritorijas, jo šāda viena ēka pati par sevi neveido ne apdzīvotu vietu, nedz ražotni, bet, ja transformatora apakšstacijas ēku plāno apdzīvotā vietā vai ražotnes teritorijā, tad attiecīgās teritorijas citu būvju būvniecības procesā jau ir jābūt radītai infrastruktūrai, kas nodrošina attiecīgo prasību izpildi;
• LBN 201-15 regulējums, neatkarīgi no ēkas atrašanās vietas un tad, ja ēkā uzturas mazāk par sešām stundām diennaktī (skatīt LBN 201-15 2.39.apakšpunktu, kas nosaka kritērijus telpai, kurā pastāvīgi var uzturēties cilvēki, līdz ar to neizpildot nosacījumu, lai atbilstoši LBN 201-15 5.6.apakšpunktam atkarībā no izvirzītajām ugunsdrošības prasībām to klasificētu ar V lietošanas veidu un vienlaicīgi neizpildot nevienu citu nosacījumu, lai ēka atbilstu kaut vienam citam lietošanas veidam.)

Slēgto transformatoru apakšstacija:

 Sūkņu stacijas ēka, kā arī tai blakus esošā nojumes ēka:

Gāzes spiediena regulēšanas un mērīšanas stacijas ēka:

Ūdens atdzelžošanas stacijas ēka:

  Publicēts 28.12.2024

Ar LBN 222-15 17., 18. un 19.punkta piemērošanu saistīts Augstākās tiesas 21.12.2023. spriedums Nr. SKA-193/2023 (A420257819), kas likumi.lv piesaistīts arī Būvniecības likuma 15.pantam: https://likumi.lv/ta/id/258572#p15

Ja pašvaldība ir noteikusi kādā teritorijā tādu izmantošanas veidu, kas paredz apbūvi, tad privātpersonas var pieņemt, ka pašvaldība ir apsvērusi, kādā veidā tā šajā teritorijā īstenos ar attiecīgo apbūves veidu saistītās pašvaldības funkcijas. Pašvaldībai tādēļ ir jārēķinās ar tiesisko paļāvību, ko tā personām var būt radījusi, pieņemot noteikta satura teritorijas plānojumu.
Centralizētās ūdensapgādes sistēmas izveidošana ir pašas pašvaldības uzdevums, ja tā paredzējusi šādas sistēmas izveidošanu noteiktā teritorijā.

Lejupielādēt nolēmumu: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/10083

Lai atklāta dabīga ūdens tilpne, piemēram, dīķis, būtu ūdens ņemšanas vieta arī ugunsdzēsībai, dīķim ierīko ūdens ņemšanas vietu.

Vairāk informāciju skatīt skaidrojumā pie 207.punkta un 195.punkta.

Publicēts 31.10.2024.

Ugunsdzēsības rezervuāram paredz vismaz vienu atklātu ūdens tilpni vai slēgtu rezervuāru ar divām ūdens ņemšanas vietām.

[Grozīts ar MK 07.03.2017. noteikumiem Nr. 122]

Uz dabisko atklāto ūdens tilpni, piemēram, dīķi, neattiecās LBN 222‑15 195. punktā minētais kritērijs par “[..] divām ūdens ņemšanas vietām”, jo pretējā gadījumā saskaņā ar LBN 222‑15 207. punktu dīķis būtu jāaprīko ar diviem laukumiem (katrs laukums divām automašīnām). Tātad, LBN 222‑15 195. punktā minētais kritērijs par “[..] divām ūdens ņemšanas vietām” attiecās tikai uz slēgtu rezervuāru un šajā gadījumā ar ūdens ņemšanas vietu domājot vietu, kur pieslēgties ūdens ņemšanai, nevis laukumu, kas atbilst LBN 222‑15 207. punkta prasībām divām automašīnām.

Publicēts 31.10.2024.

Ja pie atklātām ūdens tilpnēm ierīko ūdens ņemšanas vietas, nodrošina ūdens ņemšanu arī ziemā. Pie ūdens ņemšanas vietas nodrošina vismaz divu ugunsdzēsības automobiļu novietošanu, projektējot vismaz 3,5 m platu piebraucamo ceļu un 12 x 12 m laukumu ar segumu. Piebraucamā ceļa un laukuma seguma kvalitātei jābūt tādai, lai pa to varētu pārvietoties ugunsdzēsības tehnika. Pie ūdens ņemšanas vietām ne tālāk kā metra attālumā no atklātās ūdens tilpnes augšējās malas projektē 0,8 m augstu aizsargbarjeru.

[MK 07.03.2017. noteikumu Nr. 122 redakcijā]

Ugunsdzēsības ūdens ņemšanas vietas minimālās tehniskās prasības nosaka LBN 222‑15 207. punkts atbilstoši, kuram ūdens ņemšana vietai ir vismaz 3,5 m plats piebraucamais ceļš, bet pie ūdens ņemšanas vietas ir 12 x 12 m laukums divu ugunsdzēsības automobiļu novietošanai. Piebraucamā ceļa un laukuma seguma kvalitātei jābūt tādai, lai pa to varētu pārvietoties ugunsdzēsības tehnika. Pie ūdens ņemšanas vietām ne tālāk kā metra attālumā no atklātās ūdens tilpnes augšējās malas projektē 0,8 m augstu aizsargbarjeru.

Attiecīgajai ugunsdzēsības ūdens ņemšanas vietai (laukumam) un tās iekārtojumam ir jābūt tādam, lai abi LBN 222‑15 207. punktā minētie ugunsdzēsības automobiļi ūdeni varētu ņemt vienlaicīgi. Šis aspekts atbilst arī  vēsturiskajam regulējumam, kas izmantojams vēsturisko tiesību normu interpretācijas metodes ietvaros, proti, ņemot vērā, ka pašlaik spēkā vairs nesošais regulējums Latvijas būvnormatīva LBN 222‑99 "Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves"[5] (redakcijā no 2000. gada 1. jūnija līdz 2004. gada 31. decembrim) 195. punktā noteica, ka “[j]ābūt vismaz vienai atklātai ūdens tilpnei ar divām ūdens ņemšanas vietām vai diviem ugunsdzēsības rezervuāriem, un katrā no tiem uzglabā 50 % no kopējā ūdens daudzuma ugunsgrēku dzēšanai”. Savukārt, tajā pašā laikā tas pats būvnormatīvs 207.punktā noteica, ka “[ū]densapgādes būves vietu iežogo un nodrošina piebrauktuves ar cieto segumu ugunsdzēsības tehnikai”. No iepriekš minētā secināms, ka būvniecības regulējums pēc būtības arī vēsturiski bija noteicis, ka ugunsdzēsības atklātai ūdens tilpnei ir jābūt tādai, lai tā nodrošinātu divu ugunsdzēsības automobiļu uzpildi ar ūdeni vienlaicīgi.

Ņemot vērā ugunsdzēsības automobiļu ūdens sūkšanas tehnisko aprīkojumu, papildus norādām, ka LBN 222‑15 207. punktā noteiktajai ūdens ņemšanas vietai jābūt tādai, lai attālums (ieskaitot tajā krasta augstumu) no abu automobiļu stāvvietas līdz ūdens paņemšanas (ūdens iesūkšanas) vietai nepārsniedz 7 m, jo izmantojot ugunsdzēsības aprīkojumu ūdeni var uzsūkt līdz 7 metru augstumam.

Saskaņā ar Būvniecības likuma 9.¹panta otro daļu būvnormatīvus, tajā skaitā LBN 222-15 nepiemēro ekspluatācijas jomā, līdz ar to LBN 222‑15 nenosaka atklātas dabiskās ūdenstilpnes uzturēšanas kārtību. Ministru kabineta 2016. gada 19. aprīļa noteikumi Nr. 238 “Ugunsdrošības noteikumi” (turpmāk – Ugunsdrošības noteikumi) nosaka būvju un ar to saistīto ugunsdrošības objektu ekspluatācijas kārtību, tajā skaitā kārtību par ugunsdzēsības ūdens ņemšanas vietas uzturēšanu. Ugunsdrošības noteikumu 108. punkts nosaka, ka “[u]gunsdzēsības ūdensapgādes sistēmu [tajā skaitā ūdens ņemšanas vietas] uztur tā, lai ugunsdzēsības tehnika varētu ņemt ūdeni jebkurā gadalaikā”. Tas nozīmē, ka objektam ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu iespēju izmantot atklātas ugunsdzēsības ūdens ņemšanas vietas arī ziemā, piemēram, patstāvīgi jāuztur ledū izzāģēts āliņģis. Šāda prasība ir noteikta, lai pēc iespējas samazinātu laiku no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta resursu ierašanās brīža līdz ugunsgrēka dzēšanas uzsākšanai, jo āliņģa ierīkošana, lai padotu ūdeni ugunsgrēka dzēšanai, paildzina šo laiku, kā arī turpinās ugunsgrēka un tā bīstama faktoru attīstība un izplatība. Attiecībā uz ugunsdzēsības ūdens ņemšanas vietām Ugunsdrošības noteikumos ir noteiktas arī citas prasības – skatīt, piemēram, šo noteikumu 29. un 112. punktu, kā arī  417.4. apakšpunktu u.c.

Tātad, ja ugunsdzēsības ūdensapgādi paredzēts nodrošināt no dabiskās atklātās ūdens tilpnes, piemēram, dīķa, tad pie dīķa ierīko vismaz vienu ūdens ņemšanas vietu, kas izpilda LBN 222-15 207. punktā noteiktās minimālās tehniskās prasības par divu ugunsdzēsības automobiļu novietošanu laukumā pie ūdens tā, lai abi ugunsdzēsības automobiļi ūdeni varētu ņemt vienlaicīgi.

Publicēts 31.10.2024.